Centrālā Āzija

Attēlā: Poi Kalan reliģiskais komplekss Bukhara (Uzbekistāna).

Centrālā Āzija ir viens no divdesmit diviem apakš reģioniem, kuros ANO iedala pasauli. Reģions sastāv no piecām valstīm: Kazahstānas, Kirgizstānas, Tadžikistānas, Turkmenistānas un Uzbekistānas. Reģiona lielākās pilsētas ir Taškenta (Uzbekistāna), Almaty (Kazahstāna), Ashgabat (Turkmenistāna) un Biškeka (Kirgizstāna).

Tas ir otrais vismazāk apdzīvotais reģions pēc Ziemeļāzijas. Šo Āzijas daļu vēsturiski raksturo nomadu tautas un Zīda ceļš, kura rezultātā gadsimtiem ir notikusi cilvēku, preču un ideju apmaiņa starp Eiropu, Tuvajiem Austrumiem, Dienvidāziju un Austrumāzija.

INTERESANTI: Zīda ceļš bija tirdzniecības ceļu tīkls, kas tika organizēts dēļ ķīniešu zīda biznesa sākot jau ar 1. gs. pr. Kr., kas aptvēra visu Āzijas kontinentu, savienojot Ķīnu ar Mongoliju, Indijas subkontinentu, Persiju, Arābiju, Sīriju, Turciju, Eiropu un Āfriku. Zīda ceļa dažādie maršruti sākās Ķīnā Chang’an (tagad Xi’an) pilsētā, kuru vidū bija Karak Forum (Mongolija), Khunjerab Pass (Ķīna / Pakistāna), Susa (Persija), Fergana ieleja (Tadžikistāna), Samarkanda (Uzbekistāna), Taxila (Pakistāna), Antioķija Turcijā, Aleksandrija (Ēģipte), Kazaņa (Krievija) un Konstantinopole (tagad Stambula, Turcija) līdz pat Eiropai, 15. gadsimtā sasniedzot Spānijas karaļvalsti, un citas Eiropas valstis, kā arī Somāliju un Etiopiju Austrumāfrikā.

2014.gada jūnijā UNESCO izvēlējās Zīda ceļa posmu kā Pasaules mantojuma vietu ar nosaukumu Zīda ceļi: Chang’an-Tian-shan maršruta ceļu tīkls. Tie ir 5000 kilometru no kādreizējā lielā ceļu tīkla, kas veidoja Zīda ceļu. Šis posms ved no Ķīnas centrālā apgabala līdz Žetisu reģionam Kazahstānā, iekļaujot 33 jaunās vietas Ķīnā, Kazahstānā un Kirgizstānā.

Ir vairākas Centrālās Āzijas jeb Vidusāzijas definīcijas. Pašlaik tiek ievērota ANO apakš reģiona definīcija, kas sastāv no piecām bijušajām padomju republikām: Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā. Valstu nosaukums beidzas ar piedēkli „-stāna” (persiešu valodā nozīmē „vieta”, „valsts”). Dažreiz etnisku iemeslu dēļ tiek iekļauta arī Mongolija, Afganistāna, Ziemeļpakistāna, Ziemeļaustrumu Irāna, Ziemeļrietumu Indija un Rietumķīna. Dažreiz tā tiek paplašināta, iekļaujot arī citas Ķīnas daļas, piemēram, Qinghai, Tibetu, Gansu un centrālo Mongoliju, kā arī Sibīrijas dienvidus.

No ģeogrāfiskā viedokļa Centrālāzija ir plašs, daudzveidīgas ģeogrāfijas reģions, sākot no augstiem kalniem (Tian Shan), milzīgiem tuksnešiem (Kara Kum, Kyzyl Kum, Taklamakán) un zālāju stepēm. Tiek uzskatīts, ka lielās Vidusāzijas stepes ir saistītas ar Austrumeiropu kā vienveidīgu ģeogrāfisko apgabalu – Eirāzijas stepi.

Centrālās Āzijas vēsturi galvenokārt ir ietekmējis reģiona klimats un ģeogrāfija. Reģiona sausums kavē lauksaimniecības praksi, un tā attālums līdz jūrai to lielā mērā izolē no tirdzniecības. Tādēļ teritorijā, kurā gadsimtiem dominēja stepju nomadu tautas ir izveidojušās tikai dažas lielās pilsētas.

Šī bloga lappusēs atklāsi gan tās daudzveidīgo dabu, gan kultūrvēsturisko mantojumu.

Advertisements

Create a free website or blog at WordPress.com.

Up ↑

%d bloggers like this: